Dažkārt cilvēki meklē visu mūžu, bet dažkārt atrod vienā mirklī…
Dažkārt mēs gaidam, gaidam, bet dažkārt liekam kādam gaidīt mūs.
Dažkart mēs raudam no smiekliem, bet pēdējā laikā biežāk smejamies, lai nesāktu raudāt.
Dažkārt mēs stāvam vējā plaši atvertām rokām, bet dažkārt satinamies mētelī un ciešāk aptinam šalli.
Dažkārt mēs uzsmaidām saulei, pagriezuši seju pretī tās siltajiem stariem, bet dažkārt uzvelkam milzīgas saules brilles, cenšoties no tās pasargāties.
Dažkārt mēs kādu satiekam un mums šķiet, ka tas ir uz mūžu, bet dažkārt – pavadām un saprotam, ka tā tam bija jānotiek.
Dažkārt mēs tiecamies pēc komunikācijas, paplašinām savu paziņu loku, kaut kur un pie kaut kā steidzamies, bet dažkārt gribas vienkārši aizvērt acis un vairs nekā cita nealkt – tikai tu un klusums, kas ienes mieru tavā dvēselē un prātā.
Dažkārt mums ir vajadzīgas dārgas dāvanas, un mēs ar ironiju skatāmies uz lētajiem ķīniešu plīša zaķīšlāčiem, bet dažkārt nav nekā dārgāka par vienu vārdu un skatienu.
Dažkārt mēs pieprasām krāšņus dārgus ziedus, bet dažkārt margrietiņu pušķis mums šķiet kā brīnums.
Dažkārt mēs cenšamies paslēpties zem nojumēm un kokiem no apnicīgā lietus, bet dažkārt lūdzam Dievu, lai lietus nekad nebeigtos un skrienam pa pelķēm un ļaujam, lai tas mūs izmērcē līdz pēdējai vīlītei.
Dažkārt mums ir vienkāršāk pateikt “liec mani mierā”, bet pēc tam neveikli skumt pēc tā cilvēka, kurš bija mums “piesējies”, un tik ļoti gribas palūgt lai viņš atgriežas un teikt viņam “lūdzu, atgriezies”. Taču šo frāzi tu atkārto tikai pie sevis, jo skaļi tā varētu izklausīties muļķīgi, tāpec tu apklusti un gaidi.
Cilvēki baidās izskatīties muļķīgi, cilvēki vispār no ļoti daudz kā baidās.
Un visi mēs vienmēr kaut ko gaidām…. autobusu pieturā, jaunas filmas pirmizrādi vai eksāmena rezultātus. Gaidām, kad uzsnigs pirmais sniegs, bet pēc tam – kad laiks paliks siltāks, gaidām dzimšanas dienas vai vēl kādus svētkus… vai arī to, kad viņš tomēr atgriezīsies, uzkāps pa trepēm līdz tavam dzīvoklim, nospiedīs zvana pogu, noslaucīs kājas uz tava durvju tepiķīša un ienāks tavā istabā, un viņa smarža piepildīs tavu istabu tāpat kā agrāk, tā, it kā nekas nebūtu noticis…
Dažkārt tik ļoti gribas pateikt visu, kas sasāpējis, bet dažkārt, lai saprastu vienam otru, pietiek kopā paklusēt…
Dažkārt mēs atslēdzam visus telefonus, lai neviens mūs netraucētu, bet dažkārt sirdij trīcot, gaidam vienu vienīgu telefona zvanu.
Dažkārt mēs stiepjam laiku, ilgi, bet pēc tam izrādās, ka esam nokavējuši.
Un sirds, skaļi klauvējot, lido kaut kur lejup.
Dažkārt mēs gaidām mežonīgu kaisli, kā mīlas romānā, bet dažkārt pietiek viena vienīga skūpsta, lai sajustu visbrīnišķīgāko maigumu un pat kaisli…
Dažkārt mēs cenšamies pārliecināt citus par to, ka esam godīgi un mums taisnība it visā. Un apvainojam citus, tikai ne sevi visos briesmīgākajos pasaules grēkos, bet pēc tam pēkšņi saprotam, ka tieši mēs esam cēlonis tam, kas notika.
Un pēc tam, kad vairs nav laika un spēka kaut ko mainīt, mums nolaižas rokas un mēs sākam čīkstet par to, cik nelaimīgi mēs esam un cik viss ir drūmi, tā vietā, lai pieceltos un kaut ko lietas labā darītu. Viss šajā dzīvē ir iespējams.
Un aizejot, mēs nekad neaizejam līdz galam, un atstājam daļiņu sevis tam, no kura atvadāmies, un viņš, pat ļoti gribot, nekad nespēs izmest šo daļiņu “spamā”.
Dažkārt mēs dodamies gulēt deviņos, bet dažkārt neguļam dienām ilgi.
Dažkārt uzvelkam viskrāšņākos tērpus, bet dažkārt vairākas dienas staigājam tajā pašā kreklā, kurā guļam.
Dažkārt satuntuļojamies segā un tāpat nespējam sasildīties, tāpēc, ka patiesībā auksts ir ne jau ārpusē, bet tur, iekšā, pašā sirdī.
Dažkārt… dažkārt… Dažkārt mums tik ļoti vajag vienkārši kādu apskaut un izdzirdēt tikai trīs vārdus “viss būs labi”, un aizmigt uz kāda pleca, un izraudāties kādam, un palūgt kādu palikt pa nakti un neatstāt mūs vienus….
Un dažkārt, aizejot, tik ļoti gribas, lai tev palūgtu palikt… palikt uz visiem laikiem… Dažkārt…
Autors: Nezināms
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Tev varētu interesēt:
Par autoru
Add comment