Ne visas sāpes rodas tikai no fiziska noguruma vai vīrusiem. Dažkārt ķermenis kļūst par balsi tam, ko prāts ilgi ir centies izturēt, noliegt vai apslāpēt. Tas nav pārmetums, bet aicinājums ieklausīties.
1. Klepus – neizrunātais
Klepus bieži saistās ar vajadzību pateikt to, kas ilgi turēts sevī. Neizteiktas domas, norītas dusmas, vēlme tikt sadzirdētam. It kā ķermenis mēģinātu “izklepot” to, ko sirds vairs nespēj nest klusumā.
Klepus var parādīties laikā, kad cilvēks jūtas ignorēts vai spiests klusēt.
2. Iesnas – iekšējais aizvainojums
Iesnas dvēseliskā skatījumā bieži saistās ar apslēptām skumjām vai aizvainojumu. Kad emocijas netiek izdzīvotas līdz galam, tās “tek ārā” citā veidā.
Bieži tās parādās, kad cilvēks jūtas pārslogots, apbēdināts vai emocionāli neaizsargāts.
3. Galvassāpes – pārāk liels spiediens uz sevi
Galva ir domāšanas centrs. Galvassāpes nereti pavada cilvēkus, kuri no sevis prasa pārāk daudz, cenšas visu kontrolēt, izdabāt vai būt perfekti.
Tās var būt ķermeņa lūgums – apstājies, atlaid, ļauj sev nebūt ideālam.
4. Muguras sāpes – smagums, ko nesam vieni
Mugura simboliski ir atbalsts. Sāpes tajā bieži rodas, kad cilvēks jūtas viens savā atbildībā, nes citu nastas, bet pats neatļaujas lūgt palīdzību.
Apakšējā mugura bieži saistīta ar drošību un izdzīvošanu, augšējā – ar emocionālu slogu.
5. Kakla sāpes – apspiesta patiesība
Kakls ir vieta, kur doma kļūst par vārdu. Kakla sāpes var parādīties, kad baidāmies pateikt patiesību, norijam savas vajadzības vai jūtamies ierobežoti.
Tā ir vieta, kur dvēsele bieži “iestrēgst”.
6. Kuņģa problēmas – nespēja “sagremot” dzīvi
Kuņģis simbolizē pieredzes pieņemšanu. Kad dzīvē notiek kas grūti pieņemams – konflikti, pārmaiņas, zaudējumi – ķermenis var reaģēt ar sāpēm, sliktu dūšu vai spriedzi.
Bieži tas ir signāls, ka kaut kas notiek pret mūsu iekšējo patiesību.
7. Hronisks nogurums – dvēsele ir nogurusi
Nogurums ne vienmēr ir miega trūkums. Dažkārt tas ir dzīves bez prieka rezultāts. Dzīvošana pienākumos, nevis saskaņā ar sevi.
Ķermenis saka – es vairs nevaru dot, ja mani nebaro.
Ko ar to visu iesākt?
Šis skatījums nav par vainu. Tas ir par attiecībām ar sevi. Par jautājumiem, kurus varam sev uzdot maigi:
-
Ko es šobrīd jūtu, bet neatļaujos atzīt?
-
Ko es ilgi nesu viens?
-
Kur es sev pāri daru, saucot to par pienākumu?
Ķermenis nav ienaidnieks. Tas ir sabiedrotais, kurš runā tad, kad vārdi ir beigušies.
Ja šis raksts rezonē, iespējams, ir pienācis brīdis klausīties ne tikai simptomos, bet arī sevī. Un tas jau pats par sevi ir dziedinošs sākums.
Par autoru
Add comment